/Lūkas 19, 1–10/

1 Nonācis Jērikā, Jēzus gāja pilsētai cauri.
2 Un, lūk, tur bija kāds cilvēks, vārdā Caķejs, tas bija virsmuitnieks, bagāts vīrs.
3 Viņš gribēja Jēzu redzēt, kāds Viņš esot, bet nevarēja ļaužu dēļ, jo viņš bija mazs no auguma.
4 Tad viņš, aizskrējis priekšā kādu gabalu, uzkāpa vīģes kokā, lai Jēzu varētu redzēt, jo Viņam tur bija jāiet garām.
5 Bet Jēzus, tai vietā nācis, paskatījās uz augšu un uzrunāja viņu: “Caķej, kāp steigšus zemē, jo Man šodien jāiegriežas tavā namā.”
6 Un tas steigšus nokāpa zemē un Viņu uzņēma pie sevis ar prieku.
7 To redzot, visi kurnēja un sacīja: “Pie grēcīga cilvēka Viņš ir apmeties!”
8 Bet Caķejs piegāja pie Jēzus un sacīja: “Kungs, pusi no savas mantas es gribu dot nabagiem, un, ko es citiem esmu izspiedis, es četrkārtīgi gribu atdot.”
9 Jēzus sacīja viņam: “Šodien šim namam pestīšana notikusi, tāpēc ka arī šis ir Ābrahāma dēls.
10 Jo Cilvēka Dēls ir nācis meklēt un glābt pazudušo.”

Bībeles pārdomas

Ko tu darītu, ja Jēzus šodien gribētu viesoties tavā namā? Kā tu Viņu uzņemtu? Par ko jūs runātu? Iedomājies, ka tas ir noticis…

Parasti saka, ka maza auguma cilvēkiem esot lielas ambīcijas. Gan Napoleons, gan Hitlers esot bijuši maza auguma vīri. Nezinu, vai par tām ambīcijām ir taisnība, bet, lasot stāstu par Caķeju, redzam, ka viņam gan uzņēmības netrūka. Paskat, viņš ir virsmuitnieks, pie tam bagāts. Kā zināms, priekšnieku pasaulē jau nav nemaz tik daudz. Ja tu esi viens no viņiem, tātad esi jau kaut ko sasniedzis. Arī bagātība pie katra tik viegli neturas, cits visu sapelnīto pamanās ļot ātri un bezjēdzīgi iztērēt. Caķejam turpretim ir iekrājumi. Un visbeidzot viņa uzņēmība parādās arī situācijā, kad pilsētai cauri dodas Jēzus. Par spīti savam ieņemamajam amatam un ļaužu vērīgajiem skatiem, kas seko katram nozīmīgam cilvēkam, Caķejs nekaunas izmantot kādu dīvainu līdzekli, lai piepildītu savu vēlēšanos (4.p.). Visai simpātisks šis Caķejs, ja vien neņemtu vērā viņa negodīgumu. Bet Jēzus redz ko vairāk par ārējo čaulu.

Caķejs vēlējās redzēt ne tik vien Jēzu, bet to, kāds ir Jēzus (3.p.). Un to viņš arī redz – Jēzus ir tāds, ka nekaunas ierasties pie Caķeja ciemos, lai gan tas daudziem nepatīk (7.p.). Viņš ir tāds, ka spēj izmainīt Caķeja attieksmi pret dzīvi, naudu, visu. Nav rakstīts, ko Jēzus pateica, kā pārliecināja muitnieku, bet to Jēzus izdarīja. Un tagad Caķejs var izlietot savus uzkrājumus vislabākajam mērķim (8.p.). Jēzus viņu nosauc par atpestītu (9.p.). Izrādās, pestīšanu var redzēt, jo izmainās atpestītā cilvēka sirds. Caķejs nezaudē savas ambīcijas, viņš dzīvo tālāk, ar tādu pašu dedzību kā agrāk. Un ir vienalga, vai cilvēks ir godīgs vai negodīgs, ja Jēzus atrod šo pazudušo, tam gribot negribot ir jāmainās. Jo tāds ir Jēzus – visspēcīgs. Es esmu atradusies, bet kā citi var redzēt manu pestīšanu?

Ko šis stāsts nozīmē tev?

Bībeles lasījums no “Bībele Jaunā Tulkojumā”, sadarbībā ar Latvijas Bībeles Biedrību un Olivetree.com.