Bībeles lasījums /Jeremijas 8,18-9,15/

Kā lai remdinu savas raizes,
sirgst mana sirds!
Redzi, manas tautmeitas sauc palīgā,
no zemes tālumiem skan:
vai nav Ciānā Kunga,
vai nav tur ķēniņa!?
“Kādēļ viņi kaitina mani
ar saviem elku tēliem
un svešajiem dievekļiem?”
Garām pļaujas laiks,
un vasara prom,
bet mēs vēl neesam glābti!
Manas tautmeitas posta dēļ –
es izpostīts!
Es tumsā!
Šausmas kampj mani!
Vai Gileādā nav balzama,
vai ārsta tur nav?
Kādēļ mana tautmeita
nav dziedināta?
Kaut mana galva par ūdeni taptu
un manas acis par asaru avotu!
Es raudātu dienu un nakti
par manas tautmeitas kritušajiem!
Raudas par Jeruzālemi
Ja man dotu tuksnesī ceļinieku būdu,
tad es pamestu savu tautu
un no tiem aizietu,
jo tie visi ir
laulības pārkāpēji
un krāpnieku pulks!
“Tie trin savas mēles
kā loka dzīslu,
runā melus, ne patiesību,
šai zemē tie vareni,
jo no ļauna uz ļaunu tie iet
un mani tie nepazīst,”
saka Kungs.
“Ik vīrs lai sargās no kaimiņa
un neuzticas pat brālim,
jo brālis krāpj brāli
un kaimiņš baumodams staigā.
Ik vīrs savu tuvāko viļ,
neviens nerunā patiesību,
savai mēlei tie iemācījuši runāt melus,
bez mitas tie nopūlas grēkos.
Jūs tupat māņos
un liedzaties mani pazīt!”
saka Kungs.
Tādēļ tā saka Pulku Kungs:
“Redzi, es kausēdams viņus pārbaudīšu!
Ko citu lai manai tautmeitai daru?
Kā izasināta bulta
viņu mēle melš māņus,
ar muti tie runā uz tuvāko mieru,
bet sirdī tam lamatas taisa.
Vai tādēļ lai tos atstāju mierā? –
saka Kungs,
vai tādai tautai
lai es neatriebju pats?”
Pār kalniem es celšu
raudas un žēlabu dziesmu
un pār tuksneša ganībām – vaimanas,
jo tās tā pārpelnotas,
ka ne cauri iziet,
nedzird pat lopus maujam,
debesu putni un zvēri –
visi pamukuši!
“Es pataisīšu Jeruzālemi
par drupām un šakāļu midzeni,
Jūdas pilsētas pārvērtīšu par izpostījumu,
kur neviens nemīt.”
Kurš ir tik gudrs, ka var to saprast? Uz ko lai runā Kunga mute? Kam viņš lai stāsta par to –
kādēļ nopostīta zeme
un pārpelnota kā tuksnesis,
ka ne cauri iziet?
Kungs teica: “Tādēļ ka tie atmetuši manu bauslību, ko es tiem devu, un manai balsij nav klausījuši, ko es teicu, nav darījuši, bet no savas sirds stūrgalvības skrējuši pakaļ baāliem, kā viņu tēvi tiem mācījuši, redzi, tādēļ es, saka Pulku Kungs, Israēla Dievs, barošu šo tautu ar vērmelēm un ar indes ūdeni dzirdīšu! Es viņus izkaisīšu starp tautām, kuras nepazīst ne viņi, ne viņu tēvi, un es trenkšu tiem pakaļ zobenu, līdz tos piebeigšu!”

Bībeles pārdomas

Svētā Juliana no Noričas ir teikusi: „Viss būs labi!” Atkārto šos vārdus savā sirdī un prātā! Saki tos Dievam un sev!

Dieva balss runā, sauc bēdās un ciešanās. Kādas sāpes saklausām šajos vārdos: „Es raudātu dienu un nakti par manas tautmeitas kritušajiem!” (23.p.)! Jeremija raud, vaimanā (18.-23.p.). Un šajās vaimanās mēs saskatām to iekšējo konfliktu, kas ir ikvienam pravietim – dziļo mīlestību uz cilvēkiem un sabiedrības nosodījumu. Tāda ir arī Dieva mīlestība uz mums – Dievs ilgojas, lai cilvēki dzīvotu taisnībā un mierā, bet raud un vaimanā par pasaules netaisnību, ko cilvēki ne vien pacieš, bet arī nosoda. Vaimanāšana ir sena tradīcija – cilvēki pulcējās kopā, lai atzītu patiesību un mierinātu cits citu. Tā bija vieglāk izdzīvot un aprakstīt savas sāpes. Jeremija šajās vaimanās ierauga, ka pasaules sāpes nav tik vienkāršas. Ir vajadzīga gudrība tās saprast un pamanīt negodīgumu (11.p.). Jeremijam Dievs atklāj sabiedrības divkosību un liekulību. Un vaimanas nevar kļūt mazākas.

Mūsdienu pasaulē ir daudz, par ko vaimanāt – par cilvēkiem, kas cieš badu, kas ir citu cietsirdības upuri, par nevainīgu vīriešu, sieviešu un bērnu ciešanām. Iespējams, mūsu modernais lāsts ir, ka mēs nespējam vaimanāt, mums vairs nav šīs tradīcijas. Bet būtu tik daudz, par ko sāpēs raudāt – Aušvica, Kongo, izsūtīšana un Sibīriju, Vjetnama, Tibeta, Ruanda, Sīrija, Ņujorka, Irāka, Parīze, Londona, un vēl, un vēl.

Iededz sveci pasaules tumsā un kopā ar Dievu sēro par ciešanām!

Bībeles lasījums no “Bībele Jaunā Tulkojumā”, sadarbībā ar Latvijas Bībeles Biedrību un Olivetree.com.