Bībeles lasījums /Lūkas 22, 54–62/

Tie viņu saņēma un ieveda augstā priestera namā. Bet Pēteris iztālēm sekoja. Tad ļaudis, sakūruši ugunskuru pagalma vidū, sasēdās ap to, un Pēteris apsēdās starp viņiem. Kāda kalpone ieraudzīja viņu sēžam pie uguns un, cieši ieskatījusies viņā, sacīja: “Šis arī bija kopā ar viņu.” Bet tas noliedza viņu, sacīdams: “Sieviete, es viņu nepazīstu.” Un pēc īsa brīža cits, viņu ieraudzījis, sacīja: “Tu arī esi no viņiem.” Bet Pēteris teica: “Cilvēk, es neesmu.” Pagāja kāda stunda, un vēl kāds cits uzstāja: “Patiesi šis arī bija ar viņu, jo arī ir galilejietis.” Bet Pēteris sacīja: “Cilvēk, es nesaprotu, par ko tu runā.” Un, viņam vēl runājot, pēkšņi iedziedājās gailis. Kungs pagriezies uzlūkoja Pēteri, un Pēteris atcerējās Kunga vārdus, kad tas viņam sacīja: “Šodien, pirms gailis dziedās, tu mani trīs reizes noliegsi.” Un, izgājis ārā, viņš rūgti raudāja.

Bībeles pārdomas

Iz dziļumiem es Tevi saucu, Kungs, klausi manu balsi, jo Tevī ir žēlastība un pilnīga grēku piedošana.

Jēzus piedzīvo otro nodevību vienas dienas laikā. Šai brīdī tiešām pat vistuvākie, pat Viņa mācekļi nespēj būt Viņam blakus. Pieverot acis un iedomājoties sevi Pētera vietā, kādas domas nāk prātā? Mums var šķist – es nebūtu kā Pēteris. Varbūt domājam – labi, ka tur nebiju es, neesmu drošs, kā rīkotos. Vai varbūt saprotoši sakām – jā, nabaga Pēteris, viņam neklājās viegli.

Pēteris, cilvēks, kurš atstāja visu, lai sekotu Jēzum. Viens no dedzīgākajiem, uzticamākajiem mācekļiem, kurš pavadījis Jēzum blakus tik daudz brīžu, redzējis Viņa brīnuma darbus, dzirdējis Viņa sludināšanu. Un tomēr šī pārbaudījuma priekšā viņš salūzt. Un jādomā, ka tas būtu jebkurš māceklis vai jebkurš no mums. Jo arī tai brīdī, kad pie vakariņu galda Jēzus runā par Jūdas nodevību, par to, ka viens no mācekļiem Viņu nodos, mācekļi nav droši par sevi, viņi jautā: „vai es?”, „vai es?” Tātad neviens mēs nevaram būt droši un paļauties uz sevi, ka jebkurā ikdienas situācijā varam Jēzu nodot ar savu attieksmi, vārdiem, darbiem nebūt Viņam uzticīgi.

Lai nu kā, bet Jēzus turpina tevi uzlūkot (61.p.). Viņš nekad nebūt tas, kas novērsīsies, bet gan saglabās bezgalīgu ticību tev, bezgalīgu pacietību, saucot pēc tevis, un mīlestību, uzlūkojot tevi. Kas ir Viņa skatienā? Pārmetums? Skumjas, gaidas, paļāvība – tu griezīsies atpakaļ? Jo cik tas atkarīgs no Dieva, Viņš nekad no mums nenovērsīsies. Vai mēs nožēlojam kā Pēteris vai esam kā Jūda un nespējam pieņemt un noticēt, ka Dievs mums var piedot? Bet Dievs vienmēr atvērs mums vārtus piedošanai un savai žēlastībai!

Kurās ir tās situācijās tu neesi drošs par savu ticību? Lūdz, lai Kristus to stiprina!

Autortiesības – Bībele Jaunā Tulkojumā, sadarbībā ar Latvijas Bībeles Biedrību .