Ēna un realitāte

Ēna un realitāte

Ēna un realitāte
Bībeles lasījums /Kolosiešiem 2, 16–23/

Tad nu lai neviens jūs netiesā par ēdienu un dzērienu un par attieksmi pret svinamām dienām vai jaunmēness svētkiem, vai sabatu – tas viss ir kā nākamības ēna, bet pati nākamība jau ir Kristū. Neviens lai jums nenolaupa uzvaras balvu, tīksminoties ar pazemību un eņģeļu pielūgšanu, aizraujoties ar redzējumiem un tukši uzpūzdamies savā miesas prātā,  tāds nepatur saikni ar galvu, no kuras viss ķermenis, muskuļu un dzīslu savienots un uzturēts, aug dievišķā augšanas spēkā. Ja jau līdz ar Kristu esat miruši pasaulīgajiem pirmspēkiem, kādēļ tad jūs, it kā vēl pasaulē dzīvodami, pakļaujaties tās noteikumiem – neņem! neēd! nepieskaries! –, kas lemti iznīcībai un nolietojas, – tas viss ir pēc cilvēku izdomātiem priekšrakstiem un mācībām. Tas viss gan ārēji izskatās gudri viņu pašizdomātajā dievkalpošanā ar visu viņu pazemību un miesīgu atturēšanos, nicinot miesas vajadzību apmierināšanu.

Bībeles pārdomas

Ticības spēks nāk nevis no zināšanām, bet no tā, kuru mēs pazīstam un kura likumus izpildām – no Jēzus Kristus.

Visos laikos ir bijuši cilvēki, kuri vēlas, lai citi dzīvotu pēc viņu noteiktajiem likumiem un kārtības. Pie kam, cilvēkiem patīk izveidot likumiem apkārt daudz dažādus pakārtotus likumus. Ir jāizdara daudz noteiktu labu darbu, lai iegūtu Dieva labvēlību – ir šādi noskaņotu cilvēku uzskats un rīcība. Bieži tas notiek tad, ja labais stājas priekšā vislabākajam.

Kolosas reliģiskie ekstrēmisti uzskatīja cilvēka ķermeni visā tā būtībā kā grēcīgu. Bet tai pašā laikā viņi domāja, ka ar dažādām ķermeņa darbībām var nodrošināt sev svētumu. Ar ēdienu, dzērienu baudīšanu vai nebaudīšanu. Šie likumi bija saistoši Vecās Derības laikos. Pāvils to visu noraida – visu šo cilvēku veidoto likumu izpildīšanai nav nozīmes (17.,22.p.). Vienīgais, kam ir nozīme, ir dzīvei saskaņā ar Kristu. Kristus upuris ir tik pilnīgs, ka tam nevajag nekādu cilvēcīgu darbu papildinājumu.

Patiesībā tik viegli ir aiziet no patiesas, dziļas ticības, kas mudina pakļauties Kristum, līdz likumu ievērošanai. Ārēji nav atšķirības. Neviens nezina, vai es gavēju patiesi vai tikai tradīcijas dēļ. Bet kāpēc tā gribas uzmanīt, lai citi ievērotu visus cilvēku izdomātos likumus?

Katram kristietim katru dienu ir jāizvēlas, kas viņa dzīvē ir galvenais, svarīgākais un kas atbilst viņa pārliecībai un Svēto Rakstu mācībai, arī tad, ja autoritātes apgalvo pretējo, arī tad, ja tas nav sabiedrībā moderni un populāri. Kristus var mainīt daudzus mūsu priekšstatus un paradumus. Kā tev izdodas būt pārliecinātam un apņēmīgam arī tad, ja tavi kristīgie uzskati, pārliecība un pierādījumi netiek uzklausīti?

Bībeles lasījums no “Bībele Jaunā Tulkojumā”, sadarbībā ar Latvijas Bībeles Biedrību un Olivetree.com.

Dalies: