/Psalms 63/
1 Dāvida dziesma, kad viņš bija Jūdas tuksnesī.
2 Kungs, Tu esi mans Dievs, es meklēju Tevi, pēc Tevis slāpst mana dvēsele, pēc Tevis tvīkst mana miesa kā sausa un izkaltusi zeme, kur nav ūdens.
3 Es esmu raudzījies pēc Tevis Tavā svētnīcā, lai redzētu Tavu spēku un Tavu godību,
4 jo Tava žēlastība ir labāka par dzīvību. Manas lūpas lai Tevi slavē.
5 Tā es Tevi teikšu visu mūžu, Tavā Vārdā pacelšu savas rokas.
6 Kā ar taukumiem un gardumiem ir pamielota mana dvēsele, un mana mute daudzina Tevi ar gaviļu pilnām lūpām,
7 kad es Tevi pieminu apguldamies un par Tevi domāju uzmozdamies.
8 Tu esi bijis mans palīgs, un Tavu spārnu ēnā es līksmojos.
9 Mana dvēsele Tev pieķeras, Tava labā roka mani tur.
10 Bet tie, kas meklē manu dzīvību un gribētu mani pazudināt, nogrims zemes dziļumos.
11 Tos nodos zobena asmenim, tie kļūs vilkiem par laupījumu.
12 Bet ķēniņš priecāsies Dieva žēlastībā: ikviens gūs godu un slavu, kas pie Viņa zvēr; taču melkuļu mute tiks aizbāzta.
Bībeles pārdomas
Grūti brīži pārbauda mūsu uzticēšanos Dievam. Tajos nav viegli, jo daudzas pašsaprotamas lietas vienkārši tiek atņemtas. Kungs, palīdzi man izturēt!
Tuksnesī slāpst. Slāpst ne tikai miesai, bet arī dvēselei. Tādi dvēseles tuksneši mūs tik ļoti atkailina, ka dažreiz gribas brēkt uz Dievu (2.p.). Cik grūti atrast Dievu tuksnesī! Ko darīt?
Šī psalma autors izvēlas meditāciju (3.-4p.). Viņš domā par Dievu, kuru iepazina, esot templī. Dieva nama svētība toreiz un tagad nav mainījusies. Ko gan tādu baznīcā var atrast? Šis cilvēks redz to, ko mēs tik bieži palaižam garām (3p.). Un tas ir pamats, lai teiktu Dievu, jo tad, kad cilvēks redz, kā Dievs par viņu gādā, slavas dziesma nav jāmācās, tā skan pati (4.-9.p.). Skaista dziesma, nevis pie bagāta galda sēžot, bet tuksnesī. Tur, kur praktiski nekā nav. Bet vai tā ir tikai dziesma? Vairāk izskatās pēc cilvēka biogrāfijas. Dieva rakstīta un tagad pārlasīta. Atminēta un apcerēta. Cik daudz šajā dziesmā ir jūtu, pieķeršanās Dievam! Un tā nav tāda pasīva pasēdēšana smiltīs. Gluži pretēji, viņš dzied, varbūt pat dejo augsti paceltām rokām. Savādnieks tuksnesī, kuram nekā netrūkst, jo Dievs ir Viņam blakus. Paradoksāli, ka vientulība nevis attālina, bet gan tuvina Dievam. Varbūt tāpēc, ka šis cilvēks bija tuvu Dievam jau ilgi pirms šīs tuksneša pieredzes. Un tad ir viegli apzināties, ka tavi ienaidnieki ir arī Dieva ienaidnieki. Kas viņam liek rakstīt šādus vārdus par saviem ienaidniekiem? Vai tas ir sauciens pēc atriebības? Bet varbūt tikai secinājums, vērojot bezdievju dzīvi. Jo Dievs ne tikai svētī, bet arī soda.
Kāpēc tuksneša brīžos ir grūtāk slavēt Dievu? Ko varam darīt, lai iemācītos arī sausuma laikos saņemt Dieva palīdzību?
Bībeles lasījums no “Bībele Jaunā Tulkojumā”, sadarbībā ar Latvijas Bībeles Biedrību un Olivetree.com.