Brīva pieeja

Brīva pieeja

Brīva pieeja

Bībeles lasījums /Ebrejiem 9,1–10/

“1 Arī pirmajai derībai bija kalpošanas priekšraksti un svētnīca šajā pasaulē. 2 Tika uzslieta telts, kuras priekšējā telpā bija gaismeklis, galds, upurmaizes; šī telpa tiek saukta par svētvietu.  3 Aiz otra priekškara bija telts telpa, kas tiek saukta par svētumu svētumu.  4 Tur bija zelta kvēpināmais trauks un liecības šķirsts, kas visapkārt bija apvilkts ar zeltu. Tajā bija zelta trauks ar mannu, uzplaukušais Ārona zizlis un derības plāksnes,  5 bet pāri tam – Dieva godības ķerubi, kas apēno šķirsta izlīguma vāku; bet par to tagad nav atsevišķi jārunā.  6 Tāds bija telts iekārtojums. Pirmajā telpā vienmēr gāja priesteri, ikreiz, kad veica kalpošanu,  7 bet otrajā iegāja augstais priesteris reizi gadā, līdzi ņemot upurasinis, ko tas upurēja par saviem un tautas neapzināti izdarītajiem pārkāpumiem.  8 Ar to Svētais Gars skaidri parāda, ka tikmēr, kamēr iepriekšējā telts vēl pastāv, ceļš uz patieso svētnīcu vēl nav atklājies. 9 Tā ir tagadējā laika līdzība, pēc tās tiek pienestas upurdāvanas un upuri, kas nespēj kalpotāju darīt pilnīgu tajās lietās, kas skar sirdsapziņu. 10 Tie ir vienīgi ārēji priekšraksti, kas attiecas uz ēdieniem un dzērieniem un dažādām šķīstīšanām; tie ir spēkā tikai līdz atjaunošanas laikam.”

Bībeles pārdomas

Nāciet visi Dieva namā! Nāciet, slavēsim, pielūgsim, teiksim mūsu Kungu!

Mūsdienās diezgan populāras ir ekskursijas pa baznīcām. Un, viesojoties vairākās vienas konfesijas baznīcās, varam redzēt, ka daudz kas tajās ir līdzīgs. Acīmredzot, celtniekiem bija vienots redzējums par to, kā jāizskatās Dieva pielūgsmes vietai. Šajā vēstules daļā tās autors ved ebrejus tādā kā iztēles ceļojumā viņu senākajā svētnīcā – saiešanas teltī, ko cēla, kad tauta kopā ar Mozu klejoja tuksnesī. Tā bija pati pirmā pielūgsmes vieta, un, iespējams, ka ebreji bija mācījušies, kāda tā izskatās un kas ko nozīmē. Autors arī mūs ieved šajā svētnīcā, kuras pilnu aprakstu varam lasīt 2. Mozus 25-31. Daudzas lietas, kas tolaik kalpoja svētnīcā ar kādu īpašu mērķi, vēlāk atrada savu vietu templī, kur to mērķis bija tāds pats. Katrai lietai bija nozīme Dieva derībā – gan gaismeklim, gan galdam, gan visam citam. Bet autors pie tā daudz nekavējas, viņš ved mūs tālāk uz svētāko vietu, kas bija pieejama vienīgi prieteriem, bet vēl tālāk bija vieta, kas pieejama vienīgi Augstajam prieterim reizi gadā – svētumu svētums. Šajā vietā centrālā loma bija liecības šķirstam, kas atgādināja par to, kā Dievs mājo starp cilvēkiem. Uz šī šķirsta augstais prieteris upurēja asinis, kas atbrīvoja tautu no grēkiem. Autors uzsver šīs vietas ierobežojumus – tikai viens cilvēks drīkstēja tur ieiet, un ceļu uz šo vietu nošķīra smags priekškars, kas atturēja gan no iekļūšanas telpā, gan no tās aplūkošanas. Ejot šai vietā, prieterim līdzi bija jāņem asinis, un katru reizi citas asinis, jo viena dzīvnieka asinis neatbrīvoja cilvēkus no grēkiem uz visiem laikiem.

Kāpēc ir svarīgi mums šodien lasīt par šo seno svētnīcu? Vēstules autors parāda, cik milzīgs ir Kristus upuris – Viņš mira vienreiz par visām reizēm un Viņš padara pieeju vissvētākajam – Dieva klātbūtnei – vienmēr atvērtu. Patiesībā caur Kristu Dievs vienmēr mājo starp cilvēkiem un visi var redzēt un piedzīvot Viņa godību gan baznīcā, gan viens otrā.

Sākot lūgt un nākamreiz dodoties uz baznīcu, nesteidzies, bet pārdomā, cik liela privilēģija ir brīvā pieeja pie Dieva.

 

Bībeles lasījums no “Bībele Jaunā Tulkojumā”, sadarbībā ar Latvijas Bībeles Biedrību un Olivetree.com.

Dalies: